Bezlaika izcelsme aicina klausīties tālāk par cilvēka mērogu. Festivāla moto "Mēs dzīvojam citos laikos" šeit nozīmē arī to, ka līdzās mūsu steidzīgajam, sociālajam laikam pastāv cits — stihiju un ciklu laiks, kas bija klātesošs pirms mums un turpināsies pēc mums. Bezlaika izcelsme tiecas uz šo lielāko horizontu: uz sajūtu par sākotni pirms laika, par avotu, kurā kustība un mūžība vēl nav nošķirtas.

Programmas valoda ir daba. Vykinta Baltaka "Cumulus" koncertā ieved mākoņu kustību: orķestra slāņi sablīvējas un izklīst, saplūst un sadalās kā gaisa masas, kas nepārtraukti pārraksta debesis. No gaisa mūzika pāriet ūdenī: Marinas Gribinčikas "Poseidon" pasaules pirmatskaņojumā iedarbina jūras spēku — vilni, dziļumu, spiedienu un plūdumu, kas nekad neapstājas. Oļesjas Tumanes jaundarbs, kas skanēs pasaules pirmatskaņojumā, programmā ienes jaunu “laikapstākli” tiešā nozīmē: mūziku, kas rakstīta šim brīdim un vietai, un kas tagadnē meklē saikni ar kaut ko pirmatnēju.

Ass, kas šo visu savieno, ir vējš. Kristjana Korvera darbā vējš iet savu apli — “uz dienvidiem… uz ziemeļiem… un atgriežas” — un paliek līdz pēdējam neparedzams: mēs dzirdam tā skaņu, bet nezinām, no kurienes tas nāk un kurp dodas. Lauri Marjakangas "Let the wind roam free" turpina vēja ideju sāmu kultūras telpā, kur plašums un kustība ir ikdienas realitāte, un daba nosaka laika ritumu.

Bezlaika izcelsme veido vienu orķestra plūsmu no mākoņiem, vēja un jūras. Tā ir mūzika, kas meklē orientieri ārpus cilvēka — un ar stihiju palīdzību norāda uz sākotni, kas atrodas pirms laika.