Laiks nav vienmērīgs plūdums — tas ir straumju tīkls, kas nes vienlaikus uz priekšu un atpakaļ, atstāj nospiedumus, pēc tam tos izdzēš, un liek atkal sākt no jauna. Tieši tā festivāla moto "Mēs dzīvojam citos laikos" iegūst konkrētu jēgu: vienā koncertā sadzīvo dažādas paaudzes, dažādi tempi un atšķirīgas laika izjūtas.

Viena no Latvijas ievērojamākajiem pianistiem Reiņa Zariņa solo programmas centrā ir divi jaundarbi, kas pasūtīti īpaši šim koncertam, un tie izceļ dažādas paaudzes visredzamākajā veidā: viens ir 26 gadus vecā Aleksandra Avrameca, bet otrs — 90 gadus vecā Paula Dambja darbs. Šie skaņdarbi iemieso divas pieredzes, kas dzīvo dažādos ritmos: viena runā no šodienas paātrinājuma un nepārtraukto pārmaiņu izjūtas, otra — no ilgāka laika loka, kurā svarīga atgriešanās, mērogs un atmiņa. Kopā tie veido vienu programmas asi: upes plūdums kā paaudžu saruna.

Ziemeļvalstu dimensiju programmā ienes Madlēnas Isaksones klavierdarbs Écrits sur l’eau (“Raksti uz ūdens”) — mūzika par pēdām, kas uz mirkli parādās un uzreiz izzūd. Ūdens kļūst par laika tēlu: paisums un bēgums, bezgalīga tecēšana, atplūšana un aizplūšana. Tas ir darbs, kurā laiks tiek vērots — kā virsma, kurā uzplaiksnī cilvēka dzīves atskaņas.

Programmā skan arī citu Baltijas komponistu mūzika, paplašinot laika upes karti ar dažādiem skatpunktiem uz šodienas pieredzi. Pianista Reiņa Zariņa interpretācijā koncerts kļūst par koncentrētu laikmetīgās eksistences portretu: paātrinājums un klusums, pēdas un izzušana, atmiņa un plūdums vienā nepārtrauktā straumē.