Qullaq ir unikāla sadarbība starp mūziķiem no Grenlandes, Skotijas un Baltijas valstīm. Šeit teatralizētā uzvedumā satiekas senā Grenlandes bungu deju tradīcija un skotu tautas mūzika, kuru vienotā veselumā veidojis un laikmetīgā gaismā izcēlis skotu vijolnieks un komponists Eidens O’Rurks sadarbībā ar dramaturgiem Valerio Peroni un Alisi Okčiali. Darbības centrā ir trīs inuītu mūziķi /aktieri Nīve Nilsena, Hanss Henriks Suersaks Pulsens un Mikē Fensers Tomsens, kā arī pats Eidens O’Rurks.

Qullaq — grenlandiešu vārds, kas nozīmē “kāpt augšup”, “celties” — šajā festivālā skan kā precīzs komentārs moto "Mēs dzīvojam citos laikos". Dažādas kopienas un vēstures sadzīvo paralēli, bieži vien nesatiekoties un pat daudz nekā nezinot viena par otru. Grenlandes kultūrā, ko veido polārās nakts un pusnakts saules ritms, gaisma nav tikai tēls — tas ir orientieris un izdzīvošanas līdzeklis. Tāpēc Qullaq kļūst par zīmi cerībai, pamošanās sajūtai un pretestībai.

Šī ir trešā Qullaq uzveduma versija, kura ir īpaša ar sastāvu un sadarbības modeli. Grenlandiešu mūziķi satiekas ar skotu komponistu un vijolnieku Eidenu O’Rurku, kā arī ar Tallinas jaunās mūzikas ansambļa (Ensemble for New Music Tallinn) stīgu instrumentālistiem un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas stīgu kvartetu. Tā nav žanru un kultūru sapludināšana dekoratīvā nozīmē, bet kopīga skatuves valoda, kurā mutvārdu tradīcija, laikmetīgā kompozīcija un dzīva klausīšanās prakse veido vienu elpojošu telpu.

Mēs dzīvojam citos laikos šeit nozīmē arī to, ka dažādas kultūras dzīvo atšķirīgos laika slāņos: vienā vietā tradīcija tiek uztverta kā dzīva ikdienas valoda, citā — kā vēsturisks mantojums, ko viegli romantizēt vai atņemt. Qullaq ieņem skaidru pozīciju: tradīcija nav statiska. Tā ir dzīva, mainīga un aizsargājama — nevis kā eksotiska forma, bet kā cilvēku identitātes un balss pamats. Šī programma sasaucas ar Grenlandē notiekošo kultūras atgūšanas kustību, kur jaunā mākslinieku paaudze arvien pārliecinošāk atgūst valodu, garīgo pieredzi un mūzikas saknes, un reizē skaļi iebilst pret politiku, kas cenšas piesavināties to, kas tai nepieder.
Eidena O’Rurka klātbūtne šo vēstījumu paplašina mūzikas dimensijā. Viņa stīgu rakstība un vijoles spēle savieno skotu tradīcijas enerģiju ar laikmetīgas skaņtelpas domāšanu, veidojot tiltus starp laikiem un vietām. Šie tilti ir pierādījums tam, ka dzīva tradīcija aug tieši saskarsmē ar citām — caur ideju apmaiņu, mācīšanos un dziļu klausīšanos.