Ko mēs darām ar savu laiku? Kā un uz ko mēs to pagriežam? “Pagriežot laiku” sākas kā vienkāršs žests – pulksteņa pagriešana. Taču šeit tas nozīmē arī ko vairāk – pagriezt iekšējo pulksteni, pārkārtot uzmanību un izdarīt izvēli par virzienu, kurā ejam. Šis ir laika ceļojuma koncerts, bet ne zinātniskā vai fantastikas nozīmē. Te laiks mainās kā pieredze – tas var izstiepties, saīsināties, atkārtoties, atgriezties pie viena punkta vai pēkšņi pārslēgties uz citu laikmetu.

Programmas centrā ir divi jaundarbi, kas būs pasaules pirmatskaņojumi. Annas Veismanes “Poēma. Piens” iedvesmojas no Imanta Ziedoņa dzejoļa un apzināti pagriež laiku uz 1977. gadu – gandrīz pašas komponistes dzimšanas laiku. Tā ir atgriešanās citā Latvijas ritmā, citā mierā un citā valodā, ko šodien dzirdam jau ar citu pieredzi.

Evijas Skuķes jaundarbs savukārt veidots fraktālā formā – materiāls atkārtojas, laiks tiek konstanti pagriezts un pārkārtojas kā raksts, kas maina mērogu. Klausītājam tas nozīmē ļoti konkrētu sajūtu – ierastā laika orientācija sāk izslīdēt no rokām, un prāts tiek aicināts atteikties no automātiskas sekošanas par labu apzinātai klātbūtnei.

Programmā arī dzirdēsim vēl Latvijā nedzirdētus darbus: igauņu komponistes Ages Vērosas mūziku, kura laiku griež enigmātiski uz sapņu pasaules stundu, un norvēģa Jana Mārtina Smordāla atmiņu pētošo mūziku, kuru iedvesmo dažādas cilvēku kolektīvās uzvedības.

Programmu atskaņo Tallinas jaunās mūzikas ansamblis (Ensemble for New Music Tallinn), kura precizitāte un elastība ļauj šādām idejām kļūt dzirdamām nevis kā deklarācijai, bet kā pieredzei. “Pagriežot laiku” piedāvā situāciju, kurā katram klausītājam nākas sev pajautāt: ko es šodien pagriežu uz priekšu – un ko es apzināti pagriežu citā virzienā?